Finansists: Arī nākamreiz krīze būs uz nodokļu maksātāju rēķina

16:48 | 23.03.2015
Autors: Kaspars Sarmulis
0
0

 Mēs nedzīvojam brīvā tirgus apstākļos, jo aizvien spēkā ir greizā shēma, kurā peļņa tiek privatizēta, bet zaudējumi – socializēti. 

 
Finansists Tjerī Filiponā vēl pirms globālās finanšu krīzes no investīciju baņķiera kļuva par «labo baņķieri», kā 2011. gadā viņu nodēvēja prese, un Briselē nodibināja finanšu pakalpojumu klientu lobiju – nevalstisko organizāciju Finance Watch, kas gādā, lai Eiropas Savienības politikas veidotāji neatrastos tikai banku lobiju retorikas varā.
 
 Vai Eiropas banku nožogošanas jeb strukturālās reformas virzība līdz šim ir apmierinoša?
 
Šī spēle vēl ne tuvu nav galā. Somijas centrālā baņķiera Erki Līkanena vadītā grupa ir Komisijai izstrādājusi virkni ieteikumu, kas atbalsta banku funkciju nošķiršanu, pasargājot noguldītāju naudu no spekulāciju riskiem. Nākamais solis ir EK priekšlikums. (Intervija notika pāris nedēļas pirms tā)
 
Vai ASV ar savu Volkera likumu, lai cik tas nepilnīgs, nebūs Eiropai priekšā?
 
Volkera likums ir laba ideja, bet tas dod vien nelielu atrisinājuma daļu daudz apjomīgākai problēmai. Un pat tai mazajā risinājuma daļā šis likums banku lobija dēļ ir pataisīts pārāk sarežģīts, lai sekmīgi darbotos. Tas sākās ar 20 vai 30 lappušu garu projektu, bet izvērstās par vairāku simtu lappušu dokumentu ar neskaitāmiem izņēmumiem.
 
Saucot lietas īstajos vārdos, vai tas nozīmē, ka noguldītāju nauda pasaules bankās aizvien nav drošībā un bankas ar to var nodoties riskantiem darījumiem bez noguldītāju ziņas?
 
Riskants ir jebkurš banku bizness. Nav tādas lietas kā banka bez riska, jo aizdot naudu ir riskanti. Un mums ir vajadzīgas bankas, kas šo risku uzņemas, jo bez bankām sabiedrība vienkārši nedarbotos. Tāpēc jautājums ir, kā noderīgo risku nošķirt no nederīgā – no banku pašu veiktajām spekulācijām, no kurām plašākai sabiedrībai un ekonomikai nav nekāda labuma.
 Francija un Vācija savos noteikumos, jau ir fokusējusies uz to, ko gribēja panākt Volkera likums, – uz banku spekulācijām bez klienta jeb patstāvīgi veikto finanšu tirdzniecības darbību (PFT, angliski – proprietary trading). Bet realitātē Eiropā šādu darījumu nav daudz, turpretī tās veic ļoti daudz spekulatīvu darījumu, kuros ir klients. Un, ja reiz figurē klients, tas tiek uzskatīts par derīgu darījumu, lai gan tā nav.
 
Proti, ja banka veic transakciju, tā tiek veikta kādam un šo kādu nosauc par klientu. Ja reiz ir klients, tad šis darījums netiek traktēts kā nodalāms no tās bankas daļas, kas kreditē un pieņem noguldījumus. Tā ir tukša tautoloģija un nekur neved – katrā ziņā ne uz noguldītājiem drošu banku praksi.
 
Mūsu sarunā ir laiks pievērsties atvasināto vērtspapīru (AV) jeb derivatīvu tirgum. Tas ir tik milzīgs, ka ir jāpiedomā pie pareizā nuļļu daudzuma – 700 triljonu dolāru vērts. Tas ir apmēram 11 reižu vairāk par visas pasaules IKP. Bet galvenā problēma nav šajā nenormālajā apjomā, bet gan tajā, ka AV tirgus turpina augt, pateicoties nacionālo valstu atbalstam.
 
Jo valstis garantē AV spekulācijās iesaistītās bankas, proti, to depozītus. Ja šie depozīti nav nošķirti no spekulācijām, kā tas pašlaik vislielākajā mērā arī ir, tad AV darījumos ar attiecīgo banku kā garants tiek ņemts vērā tieši šis valsts atbalsts – ka banka tiks glābta, zaudējumi segti un tās parāds šā vai tā atmaksāts. Un tad jau darījumos ar šo banku es varu uzņemties ārkārtīgus riskus, jo valsts taču neļaus tai krist.
 
Problēma ir tajā, ka gan Volkera likums, gan Vācijas un Francijas noteikumi aizliedz tikai PFT – spekulatīvos darījumus, kuros nav otra iesaistītā. Bet AV darījumi pēc savas dabas ir tādi, kas tiek veikti starp divām pusēm, starp jums un mani. Es jums piedāvāju nopirkt tiesības šo lielisko pildspalvu pēc diviem mēnešiem nopirkt par pieciem eiro – tāda ir AV būtība. Es esmu pārdevējs, jūs – klients, pildspalva paliek manā kabatā, un radītais derivatīvs un darījums ar to faktiski nepaveic neko. Šo saprast ir ļoti būtiski – ka finanšu tirgos ievērojami ir mainījusies riska būtība.
 
Pagaidām šā riska ierobežošanai likums ir pieņemts tikai Lielbritānijā – nožogot banku spekulatīvās darbības no depozītiem un kreditēšanas. Beļģijā vēl notiek debates, un pēc EK priekšlikuma saiastībā ar šo tādas būs arī Eiropas Parlamentā. Šāds ES līmeņa likums būtu neatņemama eirozonas banku savienības sastāvdaļa.
 
Banku savienība nozīmē trīs lietas – vienotu pārraudzību, vienotu problemātisko banku noregulējumu un vienou depozītu garantiju.
 
Kopš ECB ir gatava uzņemties šo lomu, ar pārraudzību viss ir kārtībā. Bet ko nozīmē vienots noregulējums? – Atvainojiet, ka atkārtoju labi zināmo, bet tas nozīmē, ka kāda publiska iestāde iejaucas problemātiskas bankas darbībā, pirms tās pro- blēmas aktualizējas un banka defoltē. Lai tas notiktu, ir nepieciešams ļoti skaidrs, vienkāršs un efektīvs veids, kā šai varas iestādei iejaukties bankas pārvaldībā.
 
Šis ir ļoti labs koncepts, bet ES tas diemžēl nav ieviests visā tā spēkā, jo iejaukšanās pro- blemātisko banku darbā ir deleģēta nevis profesionāļiem ar augstām pilnvarām, bet gan atstāta politiķu ziņā.
 
Redzēt to notiekam tiešām bija vilšanās. Cik ļoti akmenī cirsts tas tagad ir?
 
Tagad tas ir Parlamenta ziņā, un diskusijas turpināsies. (Parlaments par to balso šodien, 6. februārī. – Red. piez.) Bet nodot banku noregulējuma mehānismu politiķu rokās – vienalga, kas tie konkrētie politiķi kādā brīdī būtu – nozīmē problēmas, jo noregulējumam pirmām kārtām ir jābūt ātram, un politisks process nekad nav ātrs. Otrām kārtām lēmējiem par šo procesu ir jābūt bez kādas ārējās ietekmes. Ja uz šo lēmumu pieņēmējiem ir kāda ietekme, cauri ir ar to pašu. Vienkārša loģika, bet, ja tai neseko, tad nacionālo politiķu dēļ, kas vienmēr uzskatīs, ka viņu bankas ir glābjamas, bet kaimiņu – nē, nekādas banku savienības nebūs.
 
Visbeidzot – ir vajadzīga ES līmeņa depozītu garantiju shēma noguldījumiem. Ja negribam, lai tā tiktu garantēta ar nodokļu maksātāju naudu, tai ir jābūt kāda cita naudai, un tā ir pilnīgi cita garantiju shēma nekā pašreiz. Lai šādu shēmu izveidotu pašas bankas, kā tas ir iecerēts, aizvien paliks nacionālās garantiju shēmas ar nodokļu maksātāju naudu un jaunveidotais garantiju fonds no banku naudas tiks radīts mazpamazām nākamo desmit gadu laikā. Var jau būt, ka tas darbosies, bet ne rīt un ne pēc gada.
 
Bez visa šī mums ir fundamentāla problēma – mūsdienu banku sistēma ir ārkārtīgi sarežģīta un savstarpēji ļoti saistīta.
 Kā tā ir saistīta? – Ar AV. Un kas ir derivatīvs? – Apsolījums. Visi cits citam ir kaut ko apsolījuši, turklāt ļoti, ļoti daudz, ja viens paliek muļķī, visi ir muļķi. Šī visu apsolījumu visiem sistēma, ko mēs esam uzbūvējuši, ir ļoti trausla. Ja jūs nepiestrādājat pie sistēmas vienkāršuma, tad neviens risinājuma mehānisms un neviena lēmējvara vienkārši nebūs spējīga uz lēmumiem, kas neizraisītu problēmas toksisku izplatību. Tāpēc nekādi lēmumi netiks pieņemti, un arī nākamreiz krīze būs uz nodokļu maksātāju rēķina.
 
Novembrī Briselē mēs bijām sarīkojuši konferenci, kurā piedalījās arī ASV Federālās Depozītu apdrošināšanas korporācijas priekšsēdētāja Šeila Bēra. Viņa faktiski bija tā, kas krīzes gados Amerikā lēma par konkrēto banku glābšanu vai neglābšanu, un mēs viņai sarīkojām tikšanos ar Eiropas Parlamenta deputātiem un dažām EK amatpersonām.
 
Mēs jautājām: kāds ir jūsu – vienas no pasaules lielākajām ekspertēm – padoms eiropiešiem? Viņa teica, ka banku noregulējuma mehānismam ir viens likums – neatstājiet to politiķu rokās.
 
Vēl viņa sacīja, ka pēc ASV pieredzes risinājums ļoti labi darbojas mazu un vidēju banku gadījumos, jo tās nav pārāk sarežģītas. Viņa ir strādājusi daudzu banku restrukturizācijās, un no viņas sacītā bija skaidrs, ka pat ASV, ja darīšana ir ar problemātisku lielu, ar citiem ļoti saistītu banku, tad var necerēt uz ātru noregulējumu nedēļas nogales laikā. Tā ir fantāzija, kas vienkārši nedarbojas.
 
Tāpēc viņas otrais ieteikums bija – padariet savas bankas vienkāršas, savstarpēji pārāk nesaistītas un ne «par lielu, lai sabruktu». Diemžēl Eiropas starpbanku sakari un dažu banku apmēri ir tik milzīgi, ka gluži vienkārši nav reāli, ka jebkura noregulējuma sistēma šeit darbosies. Ja vēl Deutsche Bank atstāj vācu politiķu ziņā, bet PNB Paribas – franču politiķu ziņā, tad tas vispār ir drošs ceļš uz nodokļu maksātāju maciņiem.
 
Saprotiet mani pareizi – idejas ir labas, virziens ir pareizais, un es negribu kritizēt visu, kas paveikts, jo padarīts ir daudz kas un politiķi, kas pie tā strādājuši, ir izdarījuši milzīgu darba apjomu. Ir progress, bet ne pietiekams. Vēl ne.
 
Tad aiz stūra mūs gaida nākamā banku krīze?
 
Es nezinu, vai tā ir aiz stūra, bet, ja tā pienāks, mēs noteikti neesam gatavi ar to tikt galā.
 
Esam sistēmiski gatavi nākamajam sabrukumam?
 
Teiksim tā – ir divi uzlabojumi. Būsim tomēr pozitīvi. Esmu norādījis vājumus, bet ir arī uzlabojumi. Viens ir vienotā uzraudzības sistēma. Atliksim malā tā pielietojamības sarežģītību, bet labāk ir, ja tas uzraugs ir viens.
 
Proti, ja mēsli nāks, tad tos vismaz varēs laikus ieraudzīt?
 
Precīzi. Ja vien viņi darīs savu darbu, kā pienākas.
 
Runa ir par ECB. Kāpēc lai viņi to nedarītu?
 
Tieši tā. Viņi ļoti labi pārzina spēles noteikumus un laukumu un ir tiešām neatkarīgi.
 
Otrs uzlabojums ir solis pareizajā virzienā saistībā ar banku noregulējumu. Gada beigās tika pieņemta direktīva, ka bankas zaudējumi līdz 8% apmēram no kopējās bilances ir jāuzņemas tās kreditoriem un akcionāriem. Tas ir liels progress, jo iepriekš kreditori naudu nezaudētu nekad. Tāpēc nauda nekad pāri nepalika un pēc tās nācās iet pie nodokļu maksātājiem. Tagad tomēr ir princips – vispirms pie kreditoriem, un pie nodokļu naudas ķeras tikai pēc tam.
 
Mēs gan teicām, ka nav nekāda iemesla šo atbildību ierobežot ar 8%. Kādēļ gan ne līdz brīdim, kamēr tiem kreditoriem vairs nav naudas, un tikai tad lūgt palīdzību nodokļu maksātājiem?
 
Kur viņi rāva to 8% slieksni?
 
No kaulēšanās, diņģēšanās un lobēšanas. Debates bija niknas, jo banku lobiji negribēja nekādu kreditoru atbildību, bet pretējā puse uzstāja, ka tā vairs nevar, un šis ir iznākums.
 
Viens no argumentiem šim slieksnim ir tāds, ka nesenajā krīzē, gan ar pāris izņēmumiem, kopējā bilance, kas problemātiskajām bankām būtu pietiekama, lai uzņemtos zaudējumus, bija 8%. Vēsturiski raugoties, tas vairākumā gadījumu tomēr būtu nepietiekami.
 
Problēma ir tajā, ka šis arguments ir retrospektīvs – tas pamatojas tajā, kas ir bijis. Bet mums jau jāgatavojas nākamajam karam, nevis iepriekšējam. Ja kreditori uzņemas 8% zaudējumu, tad tik un tā ar viņu atbildību nenosegtie 92% dod plašu lauku bezatbildīgiem kredītiem un tirgus disciplīnas izkropļojumiem.
 
Tas ir ļoti slikti ekonomikai. Jo, ja visām bankām ir valsts atbalsts, investori nešķiro starp labu banku un sliktu banku. Pretējā gadījumā viņi pildītu mājasdarbus un izvērtētu savu ieguldījumu riskus. Gribat risku? – Lūdzu, bet par savu naudu un bez nodokļu naudas garantijām par to.
 
Ir jānovērš pārpratums, it kā šeit izšķirtos jautājums par brīvo tirgu un sociālismu, jo runa ir tieši par brīvu, godīgu konkurenci un ekonomiku. Ja tu gūsti peļņu, tad no savas naudas, ne valsts garantijām, un, ja tu ciet zaudējumus, tad tos ciet tu, ne sabiedrība. Tā ir brīva ekonomika. Sistēma, kurā mēs pašlaik dzīvojam, nav brīva ekonomika, jo peļņa tajā tiek privatizēta, bet zaudējumi – socializēti. Tas ir pretstats brīvam tirgum un konkurencei.
 
Drīz ir jāparādās ECB eirozonas banku testiem, pirms viņi pārņem virsuzraudzību. Tur taču kaut kādiem brīnumiem ir jāuzpeld, ne?
 
Redzēsim. ECB tas ir izaicinājums, jo viņi nevar atļauties būt samiernieciski un neuzrādīt zaudējumus, ja tādi kādam ir. Tādā gadījumā ECB zaudētu ticamību, un, uzņemoties vienoto uzraudzību, tas būtu viņu gals. To viņi nevar atļauties. Tāpēc, ja kādā bankā būs zaudējumi vai nepietiekama kapitalizācija – kas nebūtu nekāds brīnums, lai gan man pagaidām tādu faktu nav –, tas nāks gaismā. Mario Dragi jau ir brīdinājis valdības būt gatavām ar rekapitalizācijas plāniem.
 
Šis gads banku sektorā garlaicīgs nebūs. 
 
Tas būs ļoti interesants.
 
Kas ir jādara lietas labā?
 
Pasaulē, kādu mēs to vēlētos, pirmām kārtām ir jānodrošina bankai iespēja pārstāt darboties bez sekojošas panikas un sērgas izplatības. Kad tas ir nokārtots, tad gadījumā, ja kāds zaudē naudu – c’est la vie, komerciālas neveiksmes ir daļa no dzīves.
 
Es iepriekš minēju Amerikas piemēru, un viņiem kopš krīzes sākuma gadā defoltē ap 90 bankām. Manuprāt, tas ir pierādījums, ka ir iespējams arī sabiedrībai un ekonomikai nekaitīgs banku defolts bez panikas, toksiskuma un depozītu zaudēšanas. Kāds, protams, tajā zaudē naudu, bet ne nodokļu maksātāji. Tie ir bankas akcionāri un kreditori, kas acīmredzot nebija izpildījuši mājasdarbus.
 
 
Avots: Db.lv
Padalies:
0
0
Komentāri
    Ielādējam komentārus.
    Komentēt atļauts tikai reģistrētiem lietotājiem! Reģistrējies vai
    Paroles atjaunošana
    E-pasts